Igakilas (Igaküla) lielaka

Igakilas lielā aka, lielaka jeb Suurkao, kas atrodas Muhu salā, ir viena no slavenākajām akām Igaunijā. Šo vērienīgo ūdens ņemšanas vietu 1913. gadā plašākai sabiedrībai atklājis slavenais igauņu fotogrāfs Johanness Pēzuke (Johannes Pääsuke).

Igaküla suurkaev aastal 1913. Johannes Pääsuke. ERM Fk 214: 204

Agrāk akas rakšana bija smags un laikietilpīgs darbs. Atkarībā no dabas apstākļiem gruntsūdeņi varēja atrasties dziļi zem dolomīta slāņiem un tādā gadījumā akas rakšana bija pāri vienas ģimenes spēkiem. Tādēļ tika raktas publiskās akas, kas ciemata ikdienas dzīvē ieņēma centrālo vietu. Muhu un Sāmsalas senie ciemi pārsvarā koncentrējas ap lielajām ciemu akām.

Muhu lielakas precīzs vecums nav zināms. Savā pašreizējā vietā tā noteikti atradās jau 1799. gadā, kad tā ir piefiksēta tā laika kartē. Igakilas aka esot bijusi 16 metrus dziļa. Ar ūdeni ciema ļaudis tā nodrošināja vēl pat 20. gadsimta sākumā.

Plāns par akas izveidi Igaunijas Brīvdabas muzejā radās jau 1985. gadā, kad muzeja arhitekts Jiri Iriks (Jüri Irik) sagatavoja akas koka konstrukcijas rasējumus, izmantojot Johannesa Pēzukes zināmo fotogrāfiju. Saskaņā ar plānu lielās akas kopija tika pabeigta 2024. gada pavasarī.

2024. aastal püstitatud värske Igaküla suurkao Eesti Vabaõhumuuseumis. Foto: Eesti Vabaõhumuuseumi vanemteadur Heiki Pärdi (2024)

Akas stulbs pārsniedz 11 metru augstumu, akas vindas garums – 25 metrus, bet kāša garums – 15 metrus. Akas grodi ir izcirsti no dolomīta. Lielaka ir uzstādīta brīvdabas muzejā ciema laukumā starp Muhu, Sāmsalas un Hījumā sētu. Cik zināms, tā ir augstākā akas būve Igaunijā.

Akas oriģinālie grodi joprojām atrodas Igakilā, to oriģinālajā atrašanās vietā.

Igaküla ühiskaevu dolomiidist rakked oma põlises asukohas. Foto: Eesti Vabaõhumuuseumi vanemteadur Heiki Pärdi (2024)